Līga nolēmusi pārsteigt vīru, atgriezās mājās agrāk, un, ieejot dzīvoklī, nespēja noticēt redzētajam

Liene pasmaidīja. Trīsdesmit divi gadi kopā, bet viņam joprojām pietrūkst. Labs vīrietis viņai tika

Viņa skatījās pa vilciena logu un domāja par mammu. Trīs dienas viņa bija pavadījusi pie viņas — baroja ar buljoniem, deva tēju. Labāk palika tikai vakar.

— Tev vajadzētu vēl vienu dieniņu palikt, — no rīta teica mamma.

— Vīrs ir viens pats mājās, mamm. Droši vien jau izsalcis.

Tagad vagonā viņa nožēloja, ka nepaklausīja. Bet Viktors zvanīja katru vakaru, jautāja par mammu, teica par tukšu ledusskapi. Balss viņam bija kaut kāda dīvaina. Nogurusi, laikam.

— Man tevis pietrūkst, — viņš teica vakar pirms miega.

Liene tad pasmaidīja. Trīsdesmit divi gadi kopā, bet viņam joprojām pietrūkst. Labs vīrietis viņai tika.

Vilciens šūpojās. Sieviete pretī lasīja romānu. Uz vāka skaista meitene apķērusi vīrieti uzvalkā. Liene uzmeta skatienu savam atspulgam logā. Grumbiņas, ataugušas sirmas matu saknes. Kad gan viņa bija paspējusi tā?

— Pie vīra braucat? — pajautāja ceļabiedre.

— Jā. Braucu mājās.

— Bet es pie mīļākā, — iesmējās tā. — Vīrs domā, ka esmu pie māsas.

Liene nosarka un novērsās. Kā tā var runāt? Par tādām lietām? Tālrunis sāka drebēt. “Ka tev klājas? Kad atbrauksi?” — bija uzrakstījis Viktors. Liene paskatījās pulkstenī. Līdz mājām vēl četras stundas. Gribējās atbildēt godīgi, bet pēc tam pārdomāja. Lai ir pārsteigums. Atnāks, pagatavos vakariņas. Viņš būs priecīgs. “Rīt no rīta būšu. Man arī pietrūksti,” — viņa nosūtīja. Viktors uzreiz uzlika sirsniņu.

Aiz loga garām slīdēja lauki, ciemi, vasarnīcas. Liene izvilka no somas termosu ar tēju. Mamma bija ielējusi, pielikusi paņemt arī maizītes. Visu laiku baroja, kā mazu bērnu.

— Mamm, man jau piecdesmit septiņi gadi.

— Un tad nu kas? Tu vienalga esi mana meitiņa.

Es uzzināju, kāpēc gudras sievietes somiņās ieliek ziepju gabaliņu, tagad daru to pašu

Viņa ēda maizīti ar desu un domāja par mammu. Viņa dzīvo viena tajā pašā dzīvoklī, kur uzaugusi. Tēvs aizgāja pirms pieciem gadiem. Mamma nevēlas pārcelties pie viņiem uz pilsētu.

— Jums ir sava dzīve, — vienmēr saka. — Man nevajag traucēt.

Netraucētu gan. Viņai patika rūpēties par cilvēkiem. Tā bijis visu mūžu. Sākumā par vecākiem, tad par Viktoru, bērniem. Viņa strādāja skolā par skolotāju, bet, kad piedzima Roberts, aizgāja bērna kopšanas atvaļinājumā. Tad piedzima mazā Nelda. Un tad tā kaut kā sanāca, ka viņa kļuva par mājsaimnieci.

— Kam tev to darba vajag? — toreiz teica Viktors. — Es normāli pelnu. Tu labāk māju skaties.

Viņa skatījās. Trīsdesmit gadus skatījās. Gatavoja, mazgāja, tīrīja. Audzināja bērnus, veda uz pulciņiem. Viktoram gludināja kreklus, šuva zeķes. Bērni izauga, aizbrauca. Roberts strādā citā pilsētā, viņam sava ģimene. Nelda apprecējās, piedzima mazbērns. Tagad arī viņa pati kļuvusi par vecmāmiņu.

Un kas tālāk? Vilciens sāka bremzēt. Liene savāca mantas, atvadījās no ceļabiedres. Uz perona bija trokšņaini, daudz cilvēku. Autobuss līdz mājām brauca pusstundu. Braucot, viņa iztēlojās, kā Viktors priecāsies. Viņš domā, ka viņa atbrauks rīt. Bet viņa — šodien. Varbūt pa ceļam ieies veikalā, nopirks pārtiku. Labu gaļu, jaunos kartupeļus. Pagatavos vakariņas, skaisti uzklās galdu.

Veikalā paņēma visu, ko gribēja. Kasierīte pasmaidīja:

— Kādi svētki gatavojas?

— Tāpat vien, vīrs gaida.

Mūsu vecmāmiņa slēpa naudu zem vienas ikonas, kad viņa aizgāja, mēs atradām kaut ko citu – stāstu ko tieši
VIDEO:

Maisiņi sanāca smagi. Liftā atvilka elpu. Ilgi meklēja atslēgas, visu somu pārmeklēja. Beidzot atslēdza durvis.

— Mīļais, tā esmu es! — iesaucās. — Esmu atbraukusi!

Klusums. Droši vien guļ. Vēls jau, gandrīz desmit vakarā. Liene nolika somas uz grīdas un novilka jaku. Dzīvoklī dega gaisma. Dīvaini. Viktors nekad negulēja ar gaismu. Aizgāja pie skapja, lai pakārtu jaku, un apstājās. Priekšnamā stāvēja kurpes. Sieviešu. Melnas, uz papēža. Skaistas tādas, lakotas.

— Viktor? — viņa klusi iesaucās.

Droši vien tās ir Neldas. Meita varēja atnākt, viņai ir atslēgas. Kaut gan kāpēc gan nebūtu brīdinājusi? No virtuves atskanēja klusi smiekli. Sievietes smiekli. Tā noteikti nebija Nelda. Sveša balss.

— Viktor, tu esi tik smieklīgs, — sacīja sievietes balss.

— Sieva tikai rīt atbrauks. Varam nesteigties, — atbildēja vīrs.

Kas tā ir par sievieti? Par ko viņi tur runā?

— Bet ja viņa atgriezīsies agrāk? — jautāja svešā.

— Neatgriezīsies. Viņa vienmēr saka precīzi. Ja teica “rīt no rīta”, tad būs rīt no rīta.

Lasi vēl: Es vairs nevāru rīsus, pat neieslēdzu plīti, atradu labāku veidu – trikus, kā pagatavot irdenus rīsus bez vārīšanas

Viņi iesmējās, aizvēra acis. Klusām aizgāja pa koridoru uz virtuvi. Durvis bija pavērtas. Ielūkojās. Pie galda sēdēja Viktors mājas kreklā. Mati izspūruši, sejā smaids. Pretī viņam sēdēja jauna sieviete, ap trīsdesmit gadiem. Blondīne, skaista. Mugurā — halāts. Lienes halāts.

Uz galda divas kafijas krūzes, kūka, konfektes. Viktors turēja sievieti aiz rokas.

— Tu esi apbrīnojama, — viņš klusi teica.

— Bet tava sieva? Tu taču teici, ka mīli viņu, — sieviete koķeti nolieca galvu.

— Mīlu. Bet tas ir citādi. Ar tevi es jūtos jauns.

Trīsdesmit divi kopdzīves gadi. Trīsdesmit divi gadi viņa viņam ticēja, uzticējās, rūpējās. Bet viņš…

— Viktor… — viņa čukstēja.

Abi strauji pagriezās.